bioloģiskās
saimniecības Latvijā

Sveicināti, anonīmais apmeklētāj!

Jau esi reģistrējies?

Autorizēties

Jau esi reģistrējies?

Autorizēties

norādiet e-pastu:

norādiet paroli:


aizvērt
Aktualitātes

Saprātīgs un gudrs patēriņš

Uz vortāla jautājumiem atbild Jānis Brizga, vides zinātņu doktors, biedrības Zaļā brīvība vadītājs.

– Kā vislakoniskāk un saprotamāk varētu paskaidrot/definēt jēdzienu „saprātīgs/gudrs” pārtikas produktu patēriņš?

Ar saprātīgu/gudru patēriņu es saprotu ilgtspējīgu patēriņu, kas aptver plašu problēmu loku. Ar to parasti saprot preču un pakalpojumu izmantošanu, lai apmierinātu cilvēku vajadzības un vienlaikus samazinātu dabas resursu noplicināšanu un piesārņojumu pilnā produktu dzīves ciklā, lai neapdraudētu nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanu (Ofsted, 1994). Attiecinot to uz pārtikas sektoru, ilgtspējīgu patēriņu varētu definēt kā tādu, kas nodrošina (ne par daudz, ne par maz) cilvēku ar nepieciešamajām barības vielām, vitamīniem un citām būtiskām uzturvielām, neapdraudot dabas kapitālu un iespējas nākamajām paaudzēm apmierināt savas vajadzības pēc pārtikas u.c.

– Lūdzu, raksturojiet, kā, Jūsuprāt, mainījušies iedzīvotāju ieradumi produktu patēriņā Latvijā, salīdzinot ar laiku pirms valsts neatkarības atgūšanas un aptuveni pēdējo desmit gadu laikā, kad pakāpeniski izvēles iespējas ir pieaugušas milzīgā progresijā.

Šķiet, ka ir būtiski mainījušās pārtikas piegādes sistēmas. Lai arī Latvijā vēl joprojām lielu daļu produktu cilvēki audzē paši vai saņem no radiniekiem laukos, būtiski pieaugusi lielveikalu loma pārtikas apgādē. Tas arī nosaka pārtikas izvēli: vairāk subproduktu, pusfabrikātu, starptautisku produktu, bet mazāk svaigu, neapstrādātu, sezonālu un vietēju produktu.

Neesmu pārliecināts par apgalvojumu, ka cilvēku izvēles iespējas ir pieaugušas milzīgā progresijā. Daudziem produktiem šīs izvēles iespējas, šķiet, ir pat sarukušas. Piemēram, lielveikalos nopērkamas tikai pāris tomātu šķirnes, bet pirms 20 gadiem, kad vairāk iepirkāmies tirgū, sezonas laikā šķirņu skaits bija mērāms desmitos. Līdzīgi notiek arī ar citiem produktiem, lielveikalu dominance patēriņā palielina tādu produktu pieejamību, kurus var transportēt un ilgstoši uzglabāt, bet kas ne vienmēr ir veselīgākā izvēle.

Taču jāatzīst, ka kopējā pārtikas produktu daudzveidība ir palielinājusies, daudzveidojušās cilvēku diētas un daļa cilvēku pārtikai (tās veselīgumam, ietekmei uz vidi) pievērš arvien lielāku uzmanību.

– Kāds šobrīd, Jūsuprāt, ir Latvijas iedzīvotāju patēriņš – saprātīgs vai ne? Kādu ietekmi mūsu patēriņa ieradumi rada uz apkārtējo vidi?

Tā sauktās ekoloģiskās pēdas aprēķini, kas parāda ilgtspējīga patēriņa vides aspektus, liecina, ka pārtikas produktu patēriņš Latvijā nav ilgtspējīgs. Lai arī patēriņa apjoms pārtikas sektorā ir samazinājies, kas teorētiski varētu samazināt arī šī sektora slodzi uz vidi, pārslēgšanās efekts (diētas izmaiņas) ietekmē, vides slodzes pārtikas sektorā ir nedaudz pieaugušas.

Pārtikas patēriņa sektorā ir iekļauta virkne produktu un pakalpojumu, kuru dzīves ciklā rodas dažādas slodzes vidē. Tie ir gan pārtikas produkti un dzērieni, gan lauksaimniecības produkcija un ēdināšanas pakalpojumi. Tāpat pie pārtikas produktu un dzērienu patēriņa radītajām vides slodzēm var pieskaitīt citas pārtikas produktu dzīves ciklā radušās vides slodzes, kas saistās ar šo produktu izplatīšanu, sagādi, uzglabāšanu, pagatavošanu un utilizāciju. Taču diemžēl daudzos gadījumos trūkst pētījumu un datu, kas precīzi parādītu šo slodžu sadalījumu. Piemēram, cik daudz no vides slodzēm, kas rodas veikala darbībā, būtu jāpieskaita pārtikas produktu izplatīšanai? Tāpēc šajā pētījumā pie pārtikas produktu vides slodzēm netiek pieskaitītas slodzes, kas veidojas pārtikas produktu izplatīšanas, sagādes (transporta radītā ekoloģiskā pēda tiek uzskaitīta atsevišķi — skatīt iepriekšējo nodaļu), pārtikas produktu glabāšanas un pagatavošanas (šīs slodzes ir iekļautas mājokļa sadaļā pie pārtikas gatavošanas un elektroierīču izmantošanas (ledusskapji, trauku mazgājamās mašīnas u.tml.) stadijās. Aprēķinos izmantoti CSP un FAO Stat datu bāžu dati par pārtikas produktu patēriņu un tirdzniecības bilanci Latvijā, ekoloģiskās pēdas faktoriem un pārtikas produktu ražošanā, pārstrādē un transportēšanā iegūtās SEG emisijas. Aprēķinos izmantoti nemainīgi produktu globālās sasilšanas koeficienti no EcoInvent datubāzes (www.ecoinvent.org), jo trūkst attiecīgo datu par pārtikas produktu oglekļa ietilpības dinamiku. (Attēls 3-18). Aprēķinos tiek izmantoti dati par 108 pārtikas produktu kategorijām.

Pēc Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta veiktā pētījuma (Melece, 2007) datiem, vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju (52%) pārtikas iegādei tērē 40 līdz 60% savu mēneša ienākumu. Ceturtā daļa (22%) pārtikas iegādei tērē aptuveni trešdaļu ienākumu, bet ap 20% respondentu pārtikas produktu iegādei tērē vairāk nekā 60 % savu mēneša ienākumu. Pieaugot mājsaimniecību ienākumiem, pārtikas īpatsvars kopējos izdevumos samazinājies no 38,2% 1999. gadā līdz 26,7% 2009. gadā. Taču absolūtās vērtībās rēķinot, mājsaimniecību pārtikas izdevumi Latvijā ir divreiz mazāk nekā vidēji ES. Palielinoties ienākumiem, pieaug arī mājsaimniecību izdevumi sabiedriskajā ēdināšanā, kas sastāda 18% no kopējiem izdevumiem pārtikas un bezalkoholisko dzērienu iegādei.

 

Attēls 3-18. Pētījumā izmantotie transporta sektora dzīves cikla posmi.

 

2009. gadā vidēji viens Latvijas iedzīvotājs patērēja 63,5 kg gaļas, 12,4 kg zivju, 197 olas, 77,8 kg dārzeņu un 89,3 kg kartupeļu. Tajā pašā laikā tika izdzerti 50,6 litri piena, 6,8 litri alus un 20 litri minerālūdens uz vienu iedzīvotāju gadā. Tādējādi ar pārtiku uzņemtās enerģijas kopējais daudzums diena ir vidēji 2962 kcal uz vienu iedzīvotāju (FAO Stat dati), kas ir tuvu rekomendētajai laba uztura normai. Taču citi pētījumi uzrāda zemākus uzņemtās enerģijas apjomus (Joffe et al., 2009).

Atbilstoši oglekļa pēdas aprēķiniem, pārtika rada aptuveni 55% mājsaimniecību radīto SEG emisiju (Brizga, Kudreņickis, 2009), no kā lielākā daļa sastāda tieši dzīvnieku izcelsmes produkti, kuriem ir augsta oglekļa ietilpība. Aprēķini rāda, ka vidējā Latvijas iedzīvotāja diēta gada laikā rada 850950 kg CO2e. Lielākā daļa (330 kg) šo emisiju saistās ar gaļas produktu patēriņu, otrajā vietā ar 110 kg CO2e ir piena produkti, tiem seko dārzeņi (85 kg CO2e). Maize un konditorejas izstrādājumu dzīves ciklā ir radīti 70 kg CO2e, olām 55 kg CO2e, bet kartupeļiem tikai 16 kg CO2e gadā. Šie rādītāji ir atkarīgi no patērētā pārtikas produktu apjoma un attiecīgā produkta oglekļa ietilpības, kas starp produktiem var būtiski atšķirties. Šīs atšķirības ir skaidrojamas ar attiecīgā produkta ieguves specifiku (piemēram, rīsu un liellopa audzēšanā tiek emitēts liels metāna gāzes apjoms), taču to ietekmē arī dzīvnieku dažādais produktīvās dzīves ilgums, to atšķirīgais uzturs un ģenētiskās spējas pārvērst barības vielas proteīnos un taukvielās. Svarīga ir arī audzēšanas intensitāte un vides apstākļi (temperatūra, gaisma, mitrums).

 

 

Attēls 3-19. Pārtikas produktu patēriņa ekoloģiskās pēdas dinamika (hag gadā). Avots: autora apstrāde.

 

CSP dati liecina, ka kopējais pārtikas produktu patēriņš ir stabils. Taču mainās tā struktūra. Palielinās bezalkoholisko un alkoholisko dzērienu, augļu, mājputnu gaļas un gatavu gaļas izstrādājumu patēriņš. Par būtiskākajiem faktoriem, kas ietekmē gaļas patēriņu, tiek uzskatīts ienākumu līmenis, veselības un ētiskie apsvērumi (Popluga, 2010). Taču strauji samazinājies liellopu un teļa gaļas, kā arī graudaugu un kartupeļu patēriņš. Tas arī atspoguļojas pārtikas produktu ekoloģiskajā pēdā, kur lielākais īpatsvars ir augu izcelsmes produktiem (teritorija, kas nepieciešama to audzēšanai), kam seko dzīvnieku izcelsmes produkti un zivju produkcija (Attēls 3-19).

Pārtikas patēriņa radītās lielākās slodzes vidē ir saistītas ar lauksaimniecisko ražošanu un energoresursu izmantošanu lauksaimniecībā, pārtikas rūpniecībā un mājsaimniecībās (pārtikas produktu uzglabāšana un pagatavošana). Taču pretēji sabiedrības uzskatiem, pārtikas produktu transports, iepakojums un atkritumi nerada salīdzinoši tik lielas slodzes vidē. To apstiprina arī citi pētījumi Eiropā (Moll and Watson, 2009; Weidema et al., 2008; Tukker et al., 2006), kas parāda, ka lauksaimnieciskā ražošana ir atbildīga par 20% Eiropas Savienības mājsaimniecību patērētās pārtikas produktu radīto SEG emisiju, pārtikas produktu pārstrādes rūpniecība par gandrīz 50%, izplatīšana par 5%, mājsaimniecības par 15%, bet ēdināšanas iestādes par 10%.

Liela daļa sadzīves atkritumu (organisko un neorganisko) rodas pārtikas preču patēriņa rezultātā. Sadzīves atkritumos palielinās organisko, papīra un plastmasas atkritumu īpatsvars, bet samazinās stikls un metāls. Tas lielā mērā ir saistīts ar izmaiņām patērēto produktu iepakojumā. Patērētāji vairāk iegādājas pusfabrikātus, apstrādātu pārtiku, svaigus augļus un dārzeņus augu gadu ārpus to sezonas. Tas nozīmē ne tikai lielas lauksaimnieciskās ražošanas un transporta radītās vides slodzes, bet arī pieaugošu iepakojuma apjomu. Pārtikas preču iepakojums, no vienas puses, ir palīdzējis ierobežot pārtikas produktu bojāšanos (pasaulē vidēji ¼ visu pārtikas produktu nonāk atkritumos), bet, no otras, palielina mājsaimniecību radīto neorganisko atkritumu apjomu. Iepakojums veido 2030% no visiem mājsaimniecību atkritumiem, un liela daļa no tiem saistās tieši ar pārtikas produktu patēriņu.

Organiskie pārtikas un dārza atkritumi veido 3550% no visiem mājsaimniecību atkritumiem. Pēc EK aprēķiniem (Monier et al., 2010) Latvijā gada laikā atkritumos nonāk 216 tūkstoši tonnu pārtikas produktu (37% šo atkritumu rodas mājsaimniecībās, 58% pārtikas ražošanā un pārstrādē, bet 5% izplatīšanā un ēdināšanas iestādēs). Tas veido 260 g pārtikas produktu dienā uz vienu iedzīvotāju, no pārtikas atkritumiem radot 400 tūkstošus tonnu jeb 174 kg uz vienu iedzīvotāju CO2e gadā.

 

Tabula 3-2. Pārtikas produktu CO2e intensitāte (12 produktu kategorijās, 2009. gada dati).

 

kg CO2e/Ls

kg CO2e/kg produkta

kg CO2e uz vienu iedzīvotāju gadā

Mediāna

1,320

1,190

66,580

Vidējais

1,550

1,700

85,000

Standartnovirze

0,785

1,473

83,838

Maksimālais

3,520

5,180

329,000

Minimālais

0,570

0,180

16,000

Avots: autora aprēķini.

 

Salīdzinot dažādu pārtikas produktu radītās slodzes uz vidi, būtiski ir ņemt vērā to patēriņa apjomu un attiecīgā produkta cenu naudas apjomu, kas iztērēts tā iegādei. Cenas faktors ir būtisks ne tikai tāpēc, ka tā ietekmē patērētāju spēju apmierināt savas vajadzības, bet arī tāpēc, ka pieaugošais ienākumu apjoms sabiedrībā būtiski palielina patēriņa radītās vides slodzes.

 

Attēls 3-20. Pārtikas produktu dzīves ciklā (līdz patērētājam) radītās SEG emisijas uz vienu produkcijas vienību (kg vai l) un pārtikas vienību (Ls) (2009. gada dati).

Avots: autora aprēķini. Piezīme: Apļu izmēru atspoguļo attiecīgā patēriņa sektora pilnā dzīves ciklā radītās kopējās SEG emisijas vienā gadā.

 

Katrs patērētāja iztērētais lats pārtikas produktu iegādē vidēji rada 1,55 kg CO2e emisiju (Tabula 3-2). Dažās produktu kategorijās, piemēram, olas, gaļa, saldumi un alkohols, šis rādītājs ir vēl lielāks. Šīs pārtikas produktu salīdzinoši lielās emisijas uz vienu latu daļēji ir saistītas ar pārtikas zemajām cenām (lauksaimniecības subsīdijām). Taču ir arī produkti ar salīdzinoši nelielām emisijām gan uz produkta vienību, gan tā cenu (Attēls 3-20). Piemēram, augļi, kartupeļi, dārzeņi, graudaugi un bezalkoholiskie dzērieni, kuriem ir salīdzinoši nelielas kopējās CO2e emisijas, nodrošina 57% visu patērēto kaloriju.

Piena produkti, kartupeļi, dārzeņi, graudaugi un gaļas produkti ir pārtikas produktu kategorijas ar augstāko patēriņu (apjomu). Šīs produktu kategorijas kopumā veido 73% visa patērētā pārtikas apjoma, nodrošina 57% visu uzņemto kaloriju un 80 % proteīnu, kā arī ir atbildīgas par 60% visu pārtikas radīto CO2e emisiju.

 

Attēls 3-21. Apjoma, strukturālā un ekoefektivitātes efektu ietekme uz izmaiņām pārtikas produktu patēriņa ekoloģiskajā pēdā (1999.2009. gads).

Avots: autora aprēķini.

 

Laika periodā no 1992. līdz 2009. gadam pārtikas produktu kopējais patēriņa apjoms un ar to saistītās CO2e emisijas Latvijā ir samazinājušās, taču pārtikas patēriņa ekoloģiskā pēda šajā laika periodā ir pieaugusi apjoma, strukturālā un ekoefektivitātes efekta ietekmē (Attēls 3-21):

apjoma efekts, samazinoties iedzīvotāju skaitam, patērēto pārtikas produktu apjoms (lielākoties augļu, dārzeņu un zivju produkcijas) samazinās;

strukturālais efekts mainoties iedzīvotāju diētai (samazinājies kartupeļu, taukvielu, dārzeņu un zivju patēriņš, bet pieaudzis bezalkoholisko dzērienu patēriņš). Pārtikas patēriņa ekoloģiskā pēda laika posmā no 1999. līdz 2009. gadam pieaugusi par nepilniem 40 tūkstošiem hag;

ekoefektivitātes efekts laika posmā no 2001. līdz 2009. gadam vērojama pārtikas produktu ekoefektivitātes samazināšanās, kas saistīta ar globālās ražības samazināšanos un nozvejas ekointensitātes pieaugumu, veicinot kopējās ekoloģiskās pēdas pieaugumu.

– Cik lielā mērā izvēli/patēriņu nosaka mode, cik – zināšanas?

Pārtikas produktu patēriņu ietekmē ne tikai mode un zināšanas, bet arī citi faktori, piemēram, produktu cena un pieejamība, patērētāju centieni pēc garšīgas, veselīgas un vietējās izcelsmes pārtikas. Pārtikas sektors ir salīdzinoši elastīgs, jo patērētāji var viegli pārslēgties no viena pārtikas produkta uz citu, tā ir iespēja videi draudzīgas pārtikas plašākai izplatībai Latvijā. Taču vides aspekti nav patērētāju galvenā prioritāte pārtikas produktu izvēlē.

Lai gan pārtika un ūdens ir cilvēka pamatvajadzības, bez kurām nav iespējama dzīvība, tās izvēli mūsdienās nosaka daudzu dažādu, bieži vien iracionālu, faktoru kopums. Pie vajadzībām jāpieskaita pārtikas kvalitāte, sabalansētība un drošums, kas būtiski ietekmē cilvēku veselību, kā arī nozīmei ir ērtai pārtikas produktu pieejamībai. Ēšana un dzeršana var būt arī baudas avots un laika pavadīšanas veids. Pārtika ir saistīta ar dažādiem Maslova vajadzību piramīdas līmeņiem, jo var būt līdzeklis ģimenes saišu uzturēšanā, vai, piemēram, reliģiskos rituālos pārtikai tiek piešķirta būtiska un simboliska nozīme.

Pārtikas pieejamība Latvijas sabiedrības lielākajai daļai nav problēma. Pēc FAO Stat datiem pārtikas uzturvērtības apjoms Latvijā nedaudz samazinājies: no 3272 kcal dienā uz vienu iedzīvotāju 1992. gadā līdz 2962 kcal 2007. gadā. Līdz ar to tas nedaudz pārsniedz rekomendēto dienas devu 2827 kalorijas, bet ir būtiski lielāks par minimālo pieļaujamo uzturvērtības apjomu 1950 kalorijas dienā. FAO Stat un Pasaules Bankas dati liecina, ka no malnutrīcijas Latvijā cieš aptuveni 5% iedzīvotāju.

Būtisks faktors, kas ietekmē pārtikas izvēli, ir ienākumi. Tie ietekmē patērētās pārtikas apjomu, bet būtiskāks par to ir atšķirīgās pārtikas produktu izvēles iedzīvotāji ar augstākiem ienākumiem izvēlas dārgākus produktus. Mājsaimniecībās ar lielākiem ienākumiem samazinās kartupeļu, graudaugu, taukvielu un cukura patēriņš, bet palielinās gaļas, zivju, augļu un piena produktu un arī dārzeņu patēriņš (Melece, 2010).

Ietekmi uz pārtikas produktu izvēlēm atstāj arī izmaiņas darba un brīvā laika sadalījumā, kā arī dzīves intensitātes palielināšanās. Šīs tendences veicina pārtikas pusfabrikātu patēriņu. Taču mainās ne tikai ēšanas paradumi, bet arī pārtikas iegādes un ēšanas vietas. Arvien vairāk un vairāk cilvēku ēd ārpus mājas. Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta pētījums parāda, ka lielākā daļa iedzīvotāju iepērkas tieši lielveikalos (53% respondentu), mazākos pārtikas veikalos 37%, bet tirgu pārtikas produktu iegādei izmanto tikai 7% iedzīvotāju (Melece, 2007).

Pēdējo gadu laikā attīstās arī īsās pārtikas piegādes ķēdes (tiešā pārdošana zemnieks —> pircējs), zemnieku tirdziņi un slow food kustība (paralēli tam arī strauji attīstās ātrās ēdināšanas restorāni), kā arī pieejamāka kļūst bioloģiskajā lauksaimniecībā audzētā pārtika, kas vēl joprojām ir salīdzinoši daudz dārgāka, līdz ar to tās patēriņš ir ierobežots.

Indivīda spējas, kas nosaka pārtikas produktu patēriņa izvēles, ir, piemēram, ienākumu līmenis uz vienu mājsaimniecības locekli un zināšanas, kā spēja izprast pārtikas sastāvu, ietekmi uz veselību, atpazīt marķējumus. Tie ir arī tie apsvērumi, kas saistāmi ar indivīda vērtību sistēmu, statusa lomu, piemēram, pērkot dārgos alkoholiskos dzērienus, ekskluzīvu pārtiku, arī ētiskie apsvērumi dzīvnieku produktu pārtikas patēriņā.

Pārtikas sezonalitātei vēl joprojām ir būtiska loma pārtikas produktu patēriņā. Aptaujas (SKDS, 2008) rāda, ka 65% respondentiem produktu sezonalitātei ir būtiska loma viņu pārtikas izvēlēs. Tāpat 77% respondentu apgalvo, ka viņiem ir svarīgi izvēlēties vietējās izcelsmes pārtiku. 57% aptaujāto atzīst, ka viņi labprāt izvēlas neapstrādātu pārtiku, bet 84% izvairās no produktiem ar E-piedevām un 11% respondentu sevi uzskata par veģetāriešiem vai par daļējiem veģetāriešiem (19%). Taču kā galvenais faktors pārtikas produktu izvēlē ir jāmin produktu cena un dzīves uzskati par veselīgu dzīvesveidu, tajā skaitā, par veselīgu uzturu (Eglīte, 2010). Patērētāja uzvedības maiņa saistīta ne vien ar finansiālo, bet arī dzīves cikla fāzēm, vienlaicīgi ar personisko izaugsmi.

Spēcīgas ir arī tradīcijas pārtiku audzēt pašiem un to arī saglabāt ziemai. Saskaņā ar SKDS aptaujas (SKDS, 2009) datiem Latvijā lielākā daļa mājsaimniecību (70%) vēl aizvien mēdz vārīt kompotus un ievārījumus, svaigus augļus un dārzeņus pagrabos vai citās tam piemērotās vietās cenšas glabāt 62%, lasa un konservē sēnes 61 %, bet augļus, ogas vai dārzeņus saldētā veidā cenšas saglabāt 56% Latvijas mājsaimniecību. Aptaujas dati liecina, ka kopumā 82% Latvijas mājsaimniecību veic vismaz vienu no četrām minētajām aktivitātēm.

Demogrāfija un apdzīvojuma blīvums ietekmē gan preču piedāvājumu un izvēli, piemēram, lielās pilsētās ir plašāks preču klāsts, tajā skaitā bioloģiskās pārtikas pieejamība, taču arī augsts iedzīvotāju blīvums un apdzīvojums, kas samazina iedzīvotāju iespējas audzēt pārtikas produktus pašiem. Arī ģimenes lielums un dzimumu sadalījums mājsaimniecībā ietekmē pārtikas produktu izvēli. Piemēram, sievietes vairāk domā par veselīgas pārtikas patēriņu un arī fizioloģiski tām ir nepieciešams mazāks uzturvielu apjoms (Prättälä et al., 2011). Būtiski arī atšķiras ēšanas tradīcijas pilsētās un laukos un pa vecuma grupām, piemēram, pensionāri bieži ēd pieticīgāk (Joffe et al., 2009).

Ēšanas kultūra un nacionālie ēdieni Latvijā ir balstīti uz sezonālu vietējās izcelsmes pārtikas produktu patēriņu, taču pamazām nacionālo ēdienu popularitāte, ienākot pasaules ēdienu kultūrai, mazinās. Tradīcijas, ģimene bieži rada nepieciešamību domāt par veselīgākas pārtikas patēriņu un gatavot pašiem. Taču ne vienmēr mājās gatavots ēdiens ir videi draudzīgāks, jo lielākās pārtikas produktu vides slodzes saistās ar lauksaimniecisko ražošanu un produktu pārstrādi. Bieži vien sabiedriskās ēdināšanas iestādes var izrādīties videi draudzīgākas, jo vienlaikus pārtika tiek gatavota lielākam cilvēku daudzumam, kas nozīmē efektīvāku enerģijas patēriņu, bet tā ne vienmēr būs veselīgāka. Ziemeļu klimats, ēšanas tradīcijas un sabalansēts uzturs bieži vien tiek izmantoti par argumentu dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņam.

Institūcijas un ekonomika ietekmē tirgus attīstību. Pārtikas sektors ir viens no lielākajiem rūpniecības sektoriem Latvijā. No ekonomiskiem procesiem ir atkarīgs, kā veidojas pārtikas produktu piegādes sistēmas, kādi lēmumi tiek pieņemti politiskā līmenī, lai veicinātu vietējiem produktiem labvēlīgu tirgus attīstību, arī zaļais iepirkums, piemēram, skolās. Šeit būtiski arī tirgus un uzņēmējdarbības ierobežojumi, piemēram, ģenētiski modificēto organismu izplatīšanai, lauksaimniecības ķimikāliju izmantošanai u.tml. Tāpat zemes lietojuma plānojums, piemēram, lauksaimniecībā izmantojamās zemes, mazdārziņu teritorijas pilsētā. Pārtikas politika un normatīvā bāze ir lielā mērā atkarīga no globālās politikas, sevišķi Eiropas Savienības politikas virzieniem lauksaimniecības, rūpniecības un patērētāju tiesību jomās.

Tehnoloģiskais progress ietekmēs pārtikas ražošanu, izplatību un iepakojuma attīstība. Tas ir veicinājis plašu pārtikas preču pieejamību gan sezonas, gan ārpus sezonas, arī ekskluzīvas pārtikas pieejamību. No vienas puses pārtikas iepakojums ļauj ilgāk produktus uzglabāt svaigus un ievērot higiēnu, taču, tai pašā laikā, tie ir produkti ar lielu resursu ietilpību un īsu lietderīgās izmantošanas mūžu. Informācijas tehnoloģiju progress (skanēšana, produktu kodēšana) rada informācijas pieejas paplašināšanos par produktiem un to slodzi uz vidi.

– Kādi varētu būt Jūsu personīgie ieteikumi ģimenēm, plānojot savu patēriņu?

Pārtikas patēriņa vides slodzes vislabāk samazināt sekojot šādiem principiem: izvēlēties vietējo, sezonālo pārtiku; pēc iespējas izvēlēties bioloģiskos un godīgās tirdzniecības produktus; samazināt dzīvnieku izcelsmes un piena produktu patēriņu.

– Kā vērtējat biedrības Zaļā brīvība līdzšinējo veikumu zaļā dzīvesveida popularizēšanā un plašākā iedzīvināšanā Latvijā?

Zaļā brīvība jau vairāk nekā 20 gadus darbojas ar ilgtspējīgas attīstības jautājumiem un šajā laikā sagatavojusi vairākus pētījumus un publikācijas, t.sk. par ilgtspējīgu dzīvesveidu (skat. http://www.zb-zeme.lv/publikacijas), rīkojusi pasākumus (piemēram, Diena bez iepirkšanās) un diskusijas par ilgtspējīgas attīstības tēmām, un aktīvi strādā ar masu saziņas līdzekļiem, veicinot par šīm tēmām plašāku diskusiju sabiedrībā.

 

Publicēšanai sagatavoja Dace Millere, LLKC Informācijas nodaļas vecākā komunikāciju speciāliste

Foto: no Jāņa Brizgas personīgā arhīva