bioloģiskās
saimniecības Latvijā

Sveicināti, anonīmais apmeklētāj!

Jau esi reģistrējies?

Autorizēties

Jau esi reģistrējies?

Autorizēties

norādiet e-pastu:

norādiet paroli:


aizvērt
Aktualitātes

Lētāks piens un tīrāka jūra

Saimniekojot ar pašu resursiem, var samazināt piena pašizmaksu un saudzēt vidi.
Nepērkot soju un kukurūzu, Latvijā paliktu līdzekļi, kurus ik gadus iztērējam par sojas un kukurūzas importu.

 

Jūra - mūsu bagātība

Mēs dzīvojam unikālā vietā ar tikai Latvijā esošiem apstākļiem- mums ir četri gadalaiki un visjaunākā jūra pasaulē, kas vienlaicīgi ir arī viena no pasaulē lielākajām iesāļā ūdens platībām. Mūsu jūrā ir fantastiska ekosistēma un 30...90 miljonus gadu atpakaļ veidojies dabas brīnums- dzintars. Tas viss mums ir, bet vai mēs esam aizdomājušies kā pret šo brīnumu izturamies? Vai mēs zinām patieso jūras stāvokli? Jā, ir dzirdēts, ka Zviedrijā un Dānijā ir problēmas ar piesārņojumu, un vietām dēļ šī iemesla nav iespējams pat peldēties. Bet mums taču it kā viss ir kārtībā- Ventspilī ir pludmale ar Zilo karogu, padomju laiki ar kolosālo rūpniecību un nekontrolēto lauksaimniecību ir garām, daudz kur sabūvētas jaunas un modernas attīrīšanas iekārtas un viss šķiet vairāk vai mazāk kārtībā.

Piesārņojums

70 tūkstoši km2 jeb vairāk nekā sestā daļa Baltijas jūras mirst – tie ir milzīgi jūras apgabali, kuros skābekļa bada dēļ vairs gandrīz nekas nespēj dzīvot. Tās ir eitrofikācijas sekas – ūdenī ieplūstot pārāk daudz barības vielām, tiek veicināta ātri augošo aļģu vairošanās. Pūstot tās patērē ūdenī esošo skābekli, tāpēc zivis, jūras zīdītāji un daudzi citi dzīvi organismi nespēj vairoties un izdzīvot šajās Baltijas jūras vietās.

Pēdējo 50 gadu laikā Baltijas jūra ir kļuvusi par barības vielām pārsātinātu ūdens baseinu- tagad jūrā ir četras reizes vairāk slāpekļa un astoņas reizes vairāk fosfora nekā 1900. gadā. Aptuveni 20% piesārņojuma rada mājsaimniecību notekūdeņi, taču gandrīz 60% slāpekļa un fosfora piesārņojumam ir lauksaimnieciska izcelsme. Baltijas jūras reģiona valdības un zinātnieki ir atzinuši, ka vislielāko kaitējumu jūrai šobrīd nodara pārlieku liela augu barības vielu – fosfātu un nitrātu – noplūde nepārdomātas saimniekošanas rezultātā. No tīrumiem un mājdzīvnieku novietnēm pa grāvjiem, strautiem un upēm augu neizmantotās barības vielas nonāk jūrā, kļūstot par barības vielām jūrā esošajiem ūdens augiem un aļģēm. Augšanas un ziedēšanas laikā šie organismi patērē skābekli, ievērojami samazinot tā koncentrāciju īpaši dziļākajos ūdens slāņos. Papildus tam visa izaugusī zaļā masa sezonas beigās sapūst un nogrimst jūras dibenā, radot dūņu slāni, kurā praktiski nav skābekļa. Aļģu ziedēšanas laikā izdalās

Baltijas jūra ir unikāla arī ar to, ka pilnīga ūdens apmaiņa tajā notiek tikai 25 gadu laikā- tas ir ilgs laika posms un negatīvi ietekmē jūras pašattīrīšanās spējas. Tieši tāpēc arī pozitīvo darbību sekas arī uzreiz nav pamanāmas- paiet salīdzinoši ilgs laiks līdz uzlabojumi kļūst redzami. Lai arī pēdējo gadu laikā piesārņojums Baltijas jūrā kopumā ievērojami nesamazinās, stāvoklis Rīgas jūras līcī ir nedaudz uzlabojies, iespējams tikai tagad varam sajust sekas tam, ka Padomju Savienības sabrukšanas rezultātā tika arī ievērojami samazināts jūrā ieplūstošā piesārņojuma apjoms.

Lielākie Baltijas jūras piesārņotāji saskaņā ar HELCOM datiem ir Polija, Zviedrija, Krievija un Somija. Kopējais slāpekļa piesārņojuma apjoms ir bijis 640’000 tonnas gadā, bet fosfora piesārņojums 30’000 tonnas gadā. Latvijas „artava” šajā jomā 2010.gadā bija attiecīgi 10 % slāpekļa piesārņojuma un 8 % fosfora (Lietuva attiecīgi 5 un 7 %, bet Igaunija 5 un 4 %)

Vai mūsu pārliecībai ir pamatojums?

Kāpēc tik garš ievads? Un ko gan mēs tur varam palīdzēt? Galvenie iemesli pilnīgi noteikti ir mūsu greizā pārliecība, ka ar jūru jau viss ir kārtībā, ka saimniekojam pareizi un faktiski kaut ko tik lielu kā jūra jau nekādi ietekmēt nespējam. Kā jau iepriekš tika minēts, fakti ir pilnīgi savādāki- jūra pamazām mirst, un mirst galvenokārt dēļ lauksaimnieciskā piesārņojuma... Bieži vien nācies uzklausīt viedokļus, ka mēs jau nepērkam „lieku” mēslojumu, jo tas ar katru dienu kļūst aizvien dārgāks- kam gan mums tas vajadzīgs. Taču, paskatoties dziļāk, nākas secināt, ka mums nav savu augšņu agroķīmisko analīžu rezultātu, mēslošanas plāni ir formāli un neatbilst plānotajiem ražas apjomiem, ka kūtsmēslus pēc izkliedēšanas iearam tikai pēc nedēļas, ka kūtsmēslu un skābbarības krātuvēm ir noplūdes vai krātuvju nav nemaz, ka rudens arumā tā arī neko neiesējam un tīrums paliek „uzplēsts” kā vaļēja brūce un no tā rudens, ziemas un pavasara laikā aizskalojās arī tas mazumiņš augu barības vielu, kas augsnē bijis. Šo sarakstu pilnīgi noteikti būtu iespējams turpināt. Raksturīgais skats vērojams tajos pat meliorācijas novadgrāvjos- tie parasti ir aizauguši ar zāli, niedrēm, aļģēm un visu citu iespējamo zaļo masu. Vai zinām kāpēc? Tāpēc, ka tās barības vielas, kas bija paredzētas augiem, dažādu iemeslu dēļ ir aizskalojušās prom no tīruma caur drenāžas sistēmām tieši grāvī, un tad nu šīs augu barības vielas izmanto grāvī augošā masa- iznāk tā, ka mēs dažādu iemeslu dēļ ar šiem kolosāli dārgajiem mēslošanas līdzekļiem mēslojam ne tikai kultūraugus, bet arī grāvī augošās „nezāles”. Faktiski jau ir tā, ka tieši šie ūdensaugi strādā kā tāda notekūdeņu attīrīšanas iekārta, uztverot prom plūstošās barības vielas. Vienīgā problēma šajā gadījumā ir tā, ka grāvis pamazām aizsērē un meliorācijas sistēmas pamazām pārtrauc normāli funkcionēt, radot papildus problēmas.

Augu barības vielu aprite saimniecībā

Līdz šim plašu uzmanību neizpelnījies, bet kopš 2011. gada pamazām ieviests praktiskajā lauksaimniecībā, augu barības vielu bilances aprēķins ir faktiski unikāls rīks ar ko iespējams analizēt gan saimniecību kopumā, gan arī kādu specifisku saimniekošanas sadaļu atsevišķi, vienlaicīgi nezaudējot arī sasaisti ar visu saimniekošanas kopumu. Aprēķina būtībā ir analīze par saimniecībā ienākošajiem un no saimniecības izejošajiem augu barības elementiem. Faktiski tiek analizēta šo elementu plūsma un analīzes rezultātā ļoti labi redzamas visa procesa „šaurās” vietas, ļaujot izdarīt secinājumus un veikt procesa korekcijas, gan iepirktās un pašu audzētās lopbarības apjomu un kvalitātes izmaiņu sakarā, gan arī mēslojuma izmantošanas efektivitātes ziņā. Tikpat labi iespējams analizēt arī piena izslaukuma atbilstību izbarotās lopbarības apjomiem un kvalitātei

Kā tad process notiek? Viss sākas ar rūpīgu datu uzskaiti- gada griezumā jāuzskaita visa saimniecībā iepirktā lopbarība, sēklas materiāls, mēslojums, dzīvnieki, kā arī platības, kurās tiek audzēti tauriņzieži. Tieši tāpat jāizskaita visa no saimniecības izejošā produkcija, gan augkopības (graudaugi, eļļas augi, pākšaugi, dārzeņi, salmi u.c.), gan lopkopības (piens, gaļa, olas, kūtsmēsli u.c.).Tad, zinot slāpekļa (N), fosfora (P) un kālija (K) saturu visās iepriekšminētajās vielās iespējams izrēķināt cik faktisko N, P un K kilogramu saimniecībā tiek ievests no malas un cik izvests ārā. Atņemot ievesto daudzumu no izvestā, veidojas starpība (bilance). Ja bilance negatīva, tad saimniecībā vērojams minēto barības elementu trūkums, kas ar laiku novedīs pie problēmām izaudzēt saimniecības ražošanas procesa nodrošināšanai nepieciešamo produkciju. Ja bilance ir pozitīva, tas nozīmē, ka saimniecībā ir barības elementu pārpalikums, kas palielinātā koncentrācijā arī rada potenciālus vides piesārņojuma draudus, vienlaicīgi arī „iegriežot” mūsu maciņā robu, jo mēs faktiski mēslojam nevis savus tīrumus, bet gan apkārtējo vidi. Mums vēl nav pietiekoši daudz datu par Latvijas situāciju, bet Zviedrijā intensīvā lopkopības saimniecībā uz vienu platības hektāru tiek ievesti 200 kg N , bet ar produkciju izvesti vien 50, radot 150 kg N pārpalikumu. Diezgan traģiski skaitļi- 100 ha saimniecībai kopumā 15 t tīra slāpekļa...

Lētāks piens

Bet ko tad mēs varam darīt? Ir svarīgi sabalansēt saimniecībā esošās nozares- augsti specializēta saimniecība vienmēr būs ar lielāku piesārņojuma radīšanas risku tai pat laikā esot arī ļoti jūtīgai pret saražotās produkcijas cenu svārstībām tirgū. Ja saimniecībā ir vairākas nozares, vienai „nošūpojoties” iespējams sekmīgi saimniekot citā, tādā veidā „neliekot visas olas vienā groziņā”. Ja runājam par piena lopkopību, maksimālu neatkarību no tirgū esošo izejvielu cenām iespējams panākt:

- maksimāli izmantojot savus resursus, sabalansējot dzīvnieku skaitu ar saimniecības platībām;

-  izaudzējot maksimāli kvalitatīvu zāli un iekonservējot to ziemas periodam;

-  audzējot savus graudaugus un pākšaugus;

- nepārslogojot govis, saglabājot to veselību, izmantojot tās maksimāli ilgi, saglabājot optimālu izslaukumu;

-  izaudzējot kvalitatīvas teles, kuras iespējams realizēt vaislai;

-  paralēli piena govīm audzējot arī gaļas liellopus no vīriešu kārtas pēcnācējiem un brāķētām telēm.

Vispirms. Zāle ir vislētākais un liellopam piemērotākais barības līdzeklis, bet diemžēl jāatzīst, ka vēl joprojām šajā ziņā ļoti grēkojam. Zālāju apsaimniekošana jāatzīst ir nepietiekoši novērtēts pasākums un tas arī ir par cēloni piena pašizmaksas nepamatotam pieaugumam. Grēkojam ar zālāju atjaunošanu, grēkojam ar atbilstošo maisījumu izvēli, grēkojam ar pļaušanas laikiem un siena/skābbarības sagatavošanas tehnoloģiju ievērošanu. Tas viss noved pie pamatbarības kvalitātes pazemināšanās un vajadzības pēc papildus spēkbarības un proteīna. Papildus noteikti jādomā par tauriņziežu iekļaušanu zelmenī, blakus tam, ka tauriņzieži ir bagāti ar proteīnu, tie arī piesaista augsnei gaisā esošo slāpekli (līdz pat 200 kg/ha N), barojot augsni un augus, tai pat laikā samazinot nepieciešamību pēc mēslojuma. Tā ir Kārļa Ulmaņa ieviesta patiesība, kuru mēs pamazām „sekmīgi” aizmirstam, kļūstot atkarīgi no mēslojuma tirgotājiem un noplicinot savas augsnes. Zāles kvalitāti patiešām nevajadzētu nenovērtēt, jo ir pierādījies, ka barojot slaucamās govis ar kvalitatīvu zāli, pievienojot pašu saimniecībā audzētu spēkbarību un iepirktu minerālbarību, iespējams bez grūtībām izslaukt 7000 kg bioloģiski aktīva un veselīga piena gadā.

Otra lieta- pašu audzēta spēkbarība. Arī tādā veidā iespējams vēl papildus samazināt piena pašizmaksu? Arī šajā sakarā dzirdēts daudz argumentu- dārgs kombains un visa cita tehnika. Ir arī pretargumenti- ja tiek atjaunoti zālāji, tad saimniecībā jābūt gan augsnes apstrādes tehnikai, gan arī sējmašīnai, līdz ar to iespējams iesēt arī graudus. Dārgs kombains? Parēķināsim. Pieņemam, ka saimniecībā ir 50 slaucamas govis, pie vidēja izslaukuma gada laikā govij nepieciešamas nepilnas divas tonnas graudu, 50 govīm kopā 100 tonnas, pie ražas 3t/ha šādā gadījumā nepieciešami aptuveni 35ha graudaugu sējuma platības. Šādu platību pilnīgi mierīgi iespējams nokult, nogaidot, kamēr graudi izžūst uz lauka vārpās vienlaicīgi arī neradot papildus vajadzības pēc kaltes. Un papildus tam, šādu platību iespējams nokult ar kombainu, kas nemaksātu dārgāk par 3000 LVL. Pie šādiem nosacījumiem graudus iespējams izaudzēt ar pašizmaksu 85 LVL/t. Un ko mēs iegūstam pretī? Lopbarības graudu tirgus vērtība ir aptuveni 160 LVL/t, starpība 75 LVL/t. Pārrēķinot uz 100 tonnām sanāk, ka katru gadu pārmaksājam 7500 LVL- divi šiem apstākļiem piemēroti kombaini vienā gadā!!! Ir ko padomāt. Un kam mēs to maksājam? Kādam svešzemju ražotājam, jo Latvijā lopbarības graudu uz vietas faktiski nav- viss ir pārdots, jo bija laba cena. Atpakaļ pērkam par dārgāku- paradokss.

Trešā lieta- pašu audzēts papildus proteīns. Zirņu mistrs ar auzām vai kviešiem, kā arī lauka pupas. Trīs tonnas no hektāra bez problēmām- papildus vēl ideāls veids kā uzlabot augu seku, vienlaicīgi piesaistot gaisa slāpekli. Un izslaukums bez problēmām pat 8000 kg/gadā.

Pagājušajā gadā Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centrs sadarbībā ar biedrību Zemes draugi veica Latvijā pirmo pētījumu par ģenētiski modificētus organismus (ĢMO) nesaturošas dzīvnieku barības ražošanas iespējām un izmaksām Latvijā. Pētījuma rezultāti izrādījās daudz pozitīvāki, nekā sākumā bija plānots- izbarojot slaucamām govīm (barības deva sastādīta govij ar izslaukumu 32 kg/dienā) pašu saimniecībā ražotus barības līdzekļus (zāli, graudus un lopbarības pupas) saražotais piens ir par vienu santīmu lētāks, nekā izbarojot pašu audzēto zāli un pirkto ĢMO saturošo soju un kukurūzu.

Ko tad mēs tomēr varam darīt?

Nepērkot soju un kukurūzu, Latvijā paliktu tie līdzekļi, kurus ik gadus iztērējam par aptuveni 140 tūkstoši tonnu sojas un kukurūzas importu, vienlaicīgi neatbalstot arī lietus mežu izciršanu Brazīlijā un pilnīgi vājprātīgo kukurūzas industriju ASV. Ko tad mēs ar šo varam panākt? Apkārt būs tīrāka vide, mēs saražosim veselīgāku produkciju, mums būs mierīgāks prāts un biezāks maciņš.

Mums ir pašiem sava unikāla identitāte un pagaidām vēl pietiekami tīra un zaļa Latvija- vai mēs patiešām vēlamies to padarīt par industriālās lauksaimniecības zemi ar degradētu vidi uz ko mūs straujā tempā vedina lielie lauksaimniecības ķīmijas un sēklu ražotāji? Vai, iespējams pastāv arī citi- saprātīgāki un mums draudzīgāki varianti? Iespējams mēs varam kļūt par pilnīgi citas un daudz veselīgākas produkcijas ražotājiem, vienlaicīgi arī ietaupot savus līdzekļus, atgriežot laukos dzīvību un liekot par mums runāt kā par zaļāko valsti pasaulē? Mēs pilnīgi noteikti varam! Lai mums izdodas!

 

Pirmpublikācija 2013. gada aprīļa izdevumā „Latvijas Piensaimnieks" Nr. 4 (24).

Sagatavoja LLKC Lopkopības nodaļas vadītājs, mehanizācijas eksperts Jānis Kažotnieks

Publikācija no informatīvā izdevuma "Lauku Lapa" Nr. 5 (98)